|

楼主 |
发表于 2018-2-2 23:36:19
|
显示全部楼层
原文/
别译杂阿含经
(一二八) 尔时世尊。游行于末牢村邑。
渐次至于优楼频螺聚落。在鹦鹉阎无果林中。
时驴姓聚落主。
遥闻世尊游末牢邑至优楼频螺聚落鹦鹉阎无果林。作是思惟。
我闻世尊瞿昙所说之法。能灭现在一切苦习。
我亦欲灭现在一切苦习。宜应诣彼听斯妙法。
彼或为我说于尽灭苦习之道。时彼驴姓。思惟是已。
即出聚落。往世尊所。顶礼佛足。在一面坐。
白佛言。世尊。我闻如来所说之法。
能灭众生现在苦习。善哉世尊。垂哀矜愍。
愿为敷演现在能灭苦习之义。尔时世尊。即告之曰。
我若为汝说于过去曾更无量众苦灭苦习法。
汝或时信。或不信。或乐不乐。
我今亦欲为汝说于未来无量众苦灭苦习法。而汝或信。或不信。
或乐不乐。佛复告曰。我于今者。即于此处。
为汝说于灭苦习法。汝当谛听至心受持。
诸有众生。起小苦处。而此苦中。种种差别。
是等众苦。因欲而生。皆习于欲欲为根本。
欲为因缘。时聚落主。复白佛言。善哉世尊。
今我根钝。不解略说。唯愿垂愍。广演斯义。
令我开悟。佛复告言。今我问汝。随所乐答。
此优楼频螺聚落中。所有民众。假设有人。尽繫缚之。
加诸骂辱。皆悉斩戮。汝颇于中。生苦恼不。
聚落主言。虽复忧惨。不必一向生大苦恼。
复白佛言。世尊。此优楼频螺聚落之中。是我爱者。
则能生我忧悲苦恼。心不悦豫。
非我爱者非我所欲。非我所念。于斯等边。
我则无有忧悲苦恼。佛告之曰。聚落主。是故当知。
一切种种苦恼之生。皆由于欲。悉因于欲。欲为根本。
佛复告言。聚落主。于汝意云何。若汝子未生。
未依于母。未见闻时。颇于彼所。有欲亲昵。
爱念心不。对曰无也。佛复告言。
汝子依母而生长已。汝若见时。颇生欲亲爱念以不。
对曰实尔。佛言。汝子依母生已渐大。设当败坏。
王贼劫夺。若如是者。汝生苦恼忧悲念不。
聚落主曰。若遭是事。当于尔时我心愁毒。
若死若近死。况复不生忧悲苦恼。佛复告言。
是故当知。一切种种苦恼之生。皆因于欲。悉从欲生。
欲为根本。聚落主言。希有世尊。所说甚善。
巧为方喻。复白佛言。我子设当在于远处。
遣使往看。使若还迟。我与其母。心意不安。
怪使迟晚。我子将不平安耶。佛言。聚落主。
是故当知。众生苦恼。种种忧悲。皆因于欲。
由欲而生。欲为根本。假使四爱败坏变异。
便生四种忧悲苦恼若三亦皆生于忧悲苦恼。
若有一爱。便生一忧悲苦恼。若无爱者。
是则无有忧悲苦恼。离于尘垢。如池莲华。
不著于水说是法时。驴姓聚落主。远离尘垢。得法眼淨。
见法得法。解法知法。度疑离惑。不从他心。
不趣异道。于佛教法。获得辩力。即从坐起。
整衣服。合掌白佛。而作是言。世尊我已出离。
归依三宝。从今日夜。为优婆塞。尽我形寿。
生清淨信。闻佛所说。欢喜顶礼而去。
诸比丘闻佛所说。欢喜奉行。
巴利语经文
SN.42.11/ 11. Bhadrakasuttaṃ
363. Ekaṃ samayaṃ bhagavā mallesu viharati uruvelakappaṃ nāma mallānaṃ nigamo. Atha kho bhadrako gāmaṇi yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho bhadrako gāmaṇi bhagavantaṃ etadavoca– “sādhu me, bhante, bhagavā dukkhassa samudayañca atthaṅgamañca desetū”ti. “Ahañce te, gāmaṇi, atītamaddhānaṃ ārabbha dukkhassa samudayañca atthaṅgamañca deseyyaṃ– ‘evaṃ ahosi atītamaddhānan’ti, tatra te siyā kaṅkhā, siyā vimati. Ahaṃ ce te, gāmaṇi, anāgatamaddhānaṃ ārabbha dukkhassa samudayañca atthaṅgamañca deseyyaṃ– ‘evaṃ bhavissati anāgatamaddhānan’ti, tatrāpi te siyā kaṅkhā, siyā vimati. Api cāhaṃ, gāmaṇi, idheva nisinno ettheva te nisinnassa dukkhassa samudayañca atthaṅgamañca desessāmi. Taṃ suṇāhi sādhukaṃ manasi karohi; bhāsissāmī”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho bhadrako gāmaṇi bhagavato paccassosi. Bhagavā etadavoca–
“Taṃ kiṃ maññasi, gāmaṇi, atthi te uruvelakappe manussā yesaṃ te vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti? “Atthi me, bhante, uruvelakappe manussā yesaṃ me vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti. “Atthi pana te, gāmaṇi, uruvelakappe manussā yesaṃ te vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā nuppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti? “Atthi me, bhante, uruvelakappe manussā yesaṃ me vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā nuppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti. “Ko nu kho, gāmaṇi, hetu, ko paccayo yena te ekaccānaṃ uruvelakappiyānaṃ manussānaṃ vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti? “Yesaṃ me, bhante, uruvelakappiyānaṃ manussānaṃ vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā, atthi me tesu chandarāgo Yesaṃ pana, bhante, uruvelakappiyānaṃ manussānaṃ vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā nuppajjeyyuṃ sokaparidevadukkha-domanassupāyāsā, natthi me tesu chandarāgo”ti. “Iminā tvaṃ, gāmaṇi, dhammena diṭṭhena viditena akālikena pattena pariyogāḷhena atītānāgate nayaṃ nehi– ‘yaṃ kho kiñci atītamaddhānaṃ dukkhaṃ uppajjamānaṃ uppajji sabbaṃ taṃ chandamūlakaṃ chandanidānaṃ. Chando hi mūlaṃ dukkhassa. Yampi hi kiñci anāgatamaddhānaṃ dukkhaṃ uppajjamānaṃ uppajjissati, sabbaṃ taṃ chandamūlakaṃ chandanidānaṃ. Chando hi mūlaṃ dukkhassā’”ti “Acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ, bhante, bhagavatā – ‘yaṃ kiñci dukkhaṃ uppajjamānaṃ uppajjati, sabbaṃ taṃ chandamūlakaṃ chandanidānaṃ. Chando hi mūlaṃ dukkhassā’ti.
Atthi me, bhante, ciravāsī nāma kumāro bahi āvasathe paṭivasati. So khvāhaṃ, bhante, kālasseva vuṭṭhāya purisaṃ uyyojemi – ‘gaccha, bhaṇe, ciravāsiṃ kumāraṃ jānāhī’ti. Yāvakīvañca, bhante, so puriso nāgacchati, tassa me hoteva aññathattaṃ– ‘mā heva ciravāsissa kumārassa kiñci ābādhayitthā’”ti .
“Taṃ kiṃ maññasi, gāmaṇi, ciravāsissa kumārassa vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti “Ciravāsissa me, bhante, kumārassa vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā jīvitassapi siyā aññathattaṃ, kiṃ pana me nuppajjissanti sokaparidevadukkha-domanassupāyāsā”ti. “Imināpi kho etaṃ, gāmaṇi, pariyāyena veditabbaṃ– ‘yaṃ kiñci dukkhaṃ uppajjamānaṃ uppajjati, sabbaṃ taṃ chandamūlakaṃ chandanidānaṃ. Chando hi mūlaṃ dukkhassā’”ti.
“Taṃ kiṃ maññasi, gāmaṇi, yadā te ciravāsimātā adiṭṭhā ahosi, assutā ahosi, te ciravāsimātuyā chando vā rāgo vā pemaṃ vā”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Dassanaṃ vā te, gāmaṇi, āgamma savanaṃ vā evaṃ te ahosi– ‘ciravāsimātuyā chando vā rāgo vā pemaṃ vā’”ti? “Evaṃ, bhante”.
“Taṃ kiṃ maññasi, gāmaṇi, ciravāsimātuyā te vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti? “Ciravāsimātuyā me, bhante, vadhena vā bandhena vā jāniyā vā garahāya vā jīvitassapi siyā aññathattaṃ, kiṃ pana me nuppajjissanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā”ti! “Imināpi kho etaṃ, gāmaṇi, pariyāyena veditabbaṃ– ‘yaṃ kiñci dukkhaṃ uppajjamānaṃ uppajjati, sabbaṃ taṃ chandamūlakaṃ chandanidānaṃ. Chando hi mūlaṃ dukkhassā’”ti. Ekādasamaṃ. |
|